Fahverks (pildrežģis) – tehnoloģija, kas Latvijā iegūst arvien lielāku popularitāti. Starp citu, tai ir savas īpatnības. Bez tam, daži apbūvētāji vispār maz zina par to. Tāpēc paskaidrosim šī šķietami nepazīstamā vārda nozīmi.

Fahverks – tā ir viena no senākajām būvkonstrukcijām. Klasiskās fahverka ēkas nesošais pamats ir koka konstrukcija, augsti kvalitatīvu līmētu siju sistēma (parasti no skuju sugu koksnes). Telpa starp fahverku tiek aizpildīta ar norobežojošiem elementiem, kas ietver efektīvu siltinātāju, vai stikla paketēm.

Sākotnēji konstrukcijas balsti nesa savā starpā nesaistītas sijas, vēlāk, pilnveidojoties būvniecības metodēm, notika pāreja no viengabalkoka māju būves līdz rāmja karkasu māju būvei. Jāpiebilst, ka tas ļāva atrisināt uzreiz vairākus inženierbūvniecības uzdevumus un nodrošināt konstrukcijas cietību, stabilitāti un noturīgumu, tās drošību un ilgmūžību, koksnes ekonomiju, kā arī īsākos būvniecības termiņus. Tieši ar šīm īpašībām skaidrojama tehnoloģijas popularitāte. Būvējot koka mājas, tā ļauj ieekonomēt materiālus. Kas mūsu apstākļos, piekrītiet, ir svarīgi.

Viena no „fahverka” mājas atšķirībām ir metālisku saišu trūkums, kuras bojā interjeru. Visi karkasa savienojumi ir no koka, tradicionāla „uz tapas” tipa. Metāliskās saites tiek izmantotas ārkārtēji reti un tikai tur, kur nevar izpildīt tradicionālu stiprinājumu vai ir vajadzīga papildus izturīguma garantija. Tomēr, jebkurā gadījumā, stiprinājuma elementiem gatavajā mājā nav jābūt redzamiem – tikai stingrs ģeometrijas burvīgums rada patiesu skaistumu un komfortu!

Par galveno fahverka karkasa izturīguma apliecinājumu kalpo fakts, ka dažādas valstīs doto tehnoloģiju pielieto, būvējot debarkaderus (tās ir peldošas viesnīcas, rezidences, restorāni un tam līdzīgas būves uz „baržas” pamata). Ārēji tie maz atšķiras no mājām, kas „iefiksētas” uz zemes, - tās pašas sijas, nojumes, tā pati iestiklošanas platība. Tomēr ēkas uz ūdens ir pakļautas šūpošanai, un, ja karkass nebūtu izturīgs, tad logi izlidotu kā korķis no pudeles.

Fahverks ir burvīgs ne tikai no ārienes, bet arī iekšēji. Bet tas ir atsevišķs sarunas temats, kas vairāk derētu sadaļai par interjeru mūsu mājas lapā. Teiksim tikai vienu: fahverks ļauj „piepildīt ar gaisu” telpu augšējo daļu, dod iespēju ietaisīt logus mājas jumtā, piepildot to ar gaisu.

Taču vienlaicīgi rodas loģisks jautājums – vai tad fahverka mājas ir tik nevainojamas, bez trūkumiem? Trūkumi ir jebkurai tehnoloģijai. Šī – nav izņēmums. Galvenais tās trūkums ir sekojošs. Jebkura māja ir pakļauta „nosēšanai”. Fahverka mājās dotais process noris pietiekami smagi. Šajā brīdī to rūpīgi jāuzmana. Mājas konstrukcijai ir cietības ribas. Pats karkass tiek pilnībā veidots no līmētas brusas, visas spraugas un savienojumi tiek aizvīlēti un salaisti ar „slēdžiem” un „salaidumiem”, bieži vien pēc principa „lakstīgalas aste” – koks kokā. Tamdēļ celtniekiem jābūt pilnīgam priekšstatam par augsnes struktūru, uz kuras tiks būvēta māja. Tad, montējot konstrukciju, viņi atstās „pastaigai” nepieciešamās spraugas, un, kad karkass „nomierināsies”, pieskaņos visu stingri pēc izmēriem.

Tas, šķiet, ir galvenais, kas jāzina par „fahverka” tehnoloģiju. Atliek piebilst, ka visi mūsdienu fahverka karkasa savienojumu elementi parasti tiek izgatavoti uz automātiskās līnijas no līmētām neriesošām brusām, kuras rūpnieciskajos apstākļos ir piesūcinātas ar aizsargājošiem sastāviem, tāpēc konstrukciju būvēšanas process nav ilgstošs.

Dmitrijs AFANASJEVS